Mīts par ūdens vārīšanu – vai tā patiešām attīra ūdeni?

Mīts par ūdens vārīšanu – vai tā patiešām attīra ūdeni?

Daudzi uzskata, ka ūdens vārīšana padara to pilnīgi drošu dzeršanai. Tas ir daļēji pareizi, taču ne vienmēr. Apskatīsim, kādi piesārņotāji tiešām izzūd karsēšanas laikā un kas paliek ūdenī pat pēc ilgstošas vārīšanas.
 

Ko iznīcina vārīšana?

Pie 100°C temperatūras iet bojā lielākā daļa baktēriju, vīrusu un parazītu. Tas tiešām samazina infekciju risku, īpaši gadījumos, kad ūdens satur kaitīgus mikroorganismus.
 

Kas netiek izvadīts?

Smagie metāli – svins, dzīvsudrabs, dzelzs, arsēns un citi piesārņotāji nepazūd vārīšanas rezultātā. Turklāt, ūdenim iztvaikojot, to koncentrācija var pat palielināties.
Hlors un tā savienojumi – hlors iztvaiko, bet tā vietā var veidoties vēl toksiskāki savienojumi, piemēram, trihalometāni.
Nitrāti un pesticīdi – netiek iznīcināti vārīšanas laikā un paliek ūdenī.
Cietības sāļi – daļa kalcija un magnija pēc vārīšanas nosēžas kaļķakmens veidā, bet ūdens pilnībā nemīkstinās.
 

Alternatīvas vārīšanai

Ja vēlaties patiešām tīru ūdeni, ar vārīšanu vien nepietiek. Labāk izmantot filtrus, kas noņem kaitīgās vielas un saglabā derīgos minerālus. Piemēram:

• Ogles filtri – efektīvi izvada hloru un organiskos savienojumus.
• Reversās osmozes sistēmas – attīra ūdeni no gandrīz visiem piesārņotājiem, tostarp smagajiem metāliem un nitrātiem.
• Jonu apmaiņas sistēmas – palīdz samazināt ūdens cietību.

Secinājums: vārīšana ir labs veids, kā iznīcināt baktērijas, taču tā neatrisina ķīmisko piesārņotāju problēmu. Lai nodrošinātu patiesi tīru un drošu ūdeni, vislabāk izmantot filtrēšanu.