Kvalitatīvs dzeramais ūdens ir dzidrs ar patīkamu garšu un smaržu. Tas ir ir tīrs, svaigs un caurspīdīgs. Ūdens ir bez acīmredzamiem piemaisījumiem. Savukārt sliktas kvalitātes dzeramais ūdens var kļūt cilvēkam bīstams, ja tas satur slimības izraisošus mikrobus un citas vielas, kas varētu kaitēt cilvēka veselībai.

Ūdens analīzes nodrošinās precīzus datus par ūdens ķīmisko sastāvu pēc izvēlētiem parametriem.

Dzeramajam ūdenim parasti tiek veikta pilna ķīmiskā analīze, kas sastāv no 15-18 parametriem.  Tas ļauj noteikt ūdens kvalitāti, sniegt rekomendācijas un, ja nepieciešams, izstrādāt ūdens apstrādes iekārtu piedāvājumu. 

Laboratorija piedāvā noteikt nepieciešamos analīžu parametrus:

• pH

• elektrovadītspēja

• garša

• smarža

• duļķainība

• krāsainība

• amonija joni, NH4

• koliformu baktērijas Escherichia coli

Papildus nosakāmie rādītāji dzeramajam ūdenim (no akas, spices vai urbuma):

• dzelzs saturs, Fe (ja ūdens ir brūnganā krāsā vai pēc stāvēšanas izkrīt brūnganas nogulsnes),

• cietība (ja uz mājsaimniecības iekārtām izgulsnējas baltas nogulsnes),

• mangāns, Mn (brūni melni nosēdumi),

• sulfātjoni (nepatīkama ūdens garša),

• permanganāta indekss jeb oksidējamība.

pH ūdens šķīdumos pH var mainīties no 0 līdz 14. Pilnīgi tīram ūdenim pH ir 7 un tas ir neitrāls. pH zem 7 nozīmē ka vide ir skāba, virs 7 - ka sārmaina. Pieļaujamā pH koncentrācija dzeramajā ūdenī ir 6,5-9,5 vienības.

Elektrovadītspēja ir fizikāls lielums, kas raksturo materiāla ķermeņa spēju vadīt elektrisko strāvu. Tīrs ūdens elektrisko strāvu nevada. Jo vairāk ūdenī ir izšķīduši sāļi vai cita veida savienojumi, jo lielāka ir elektrovadītspēja. Pieļaujamā elektrovadītspēja dzaramajā ūdenī ir 2500 µS cm-1.

Garšas, smaržas un krāsainības rādītājiem ūdenī jābūt pieņemamiem patērētājiem un bez būtiskām izmaiņām. Nepatīkama garša, smarža un vizuāli novērojama ūdens krāsainība liecina par dzeramā ūdens problēmām.

Duļķainība nedrīkst pārsniegt 3,0 NTU.

Amonija joni, NH4 koncentrācija nedrīkst pārsniegt 0.50 mg/l. Ja pieļaujamais rādītājs ir pārsniegts, tad dzeramam ūdenim var pasliktināties smarža un garša. Paaugstināts amonija daudzums ūdenī norāda uz iespējamo bakteriālo, notekūdeņu un dzīvnieku atkritumu piesārņojumu (īpaši akās un seklos urbumos). Iespējams nepareizi izvēlēta ūdens ieguves vieta.

Koliformu baktērijas Escherichia coli liecina par mikrobioloģisko (cilvēka veselībai kaitīgie mikroorganismi) piesārņojumu ūdenī. Dzeramajā ūdenī, lai tas būtu nekaitīgs cilvēka patēriņam, nav pieļaujama koliformu E.coli klātbūtne. Ja dzeramajā ūdenī ir atklāta neatbilstība pēc mikrobioloģiskajiem rādītājiem, tad jāizvairās no ūdens lietošanas pārtikā vai ūdens pirms dzeršanas ir jāvāra.

Dzelzs saturs, Fe klātbūtne normas robežās dzeramajā ūdenī nav kaitīga, taču paaugstināta dzelzs koncentrācija sākot ar 0.3 mg/l izsauc izmaiņas ūdens garšā un izskatā, veicina arī ūdensapgādes tīklu cauruļu koroziju un rada apstākļus specifisku baktēriju augšanai. Gruntsūdenī, kuri nesatur skābekli, dzelzs atrodas izšķīdušā veidā un neietekmē ūdens ārējo izskatu (dzidrumu, caurspīdīgumu). Taču nonākot saskarē ar gaisa skābekli vai kādām citām oksidējošām vielām (piemēram, hloru) veidojas dzelzs savienojums, kurš ūdenī ir nešķīstošs (trīsvērtīgais dzelzs hidroksīds) un izgulsnējas ūdenī kā sarkanbrūnas daļiņas (rūsas krāsā).

Cietība ir dabīgo ūdens īpašību kopums, kas saistīts ar sārmzemju metālu saturošu sāļu, visbiežāk kalcija un magnija sāļu, koncentrāciju ūdenī. Lai arī ciets ūdens nav kaitīgs cilvēka veselībai, tas var radīt nopietnus draudus dažādām ierīcēm, piemēram, veļasmašīnām, boileriem, trauku mazgājamajām mašīnām un caurulēm, izgulsnējoties tajā kā katlakmens. Šādu ūdeni veļas mazgāšanai, nepieciešams lielāks daudzums mazgāšanas līdzekļu. Paaugstināta ūdens cietība var ietekmēt ūdens garšu.

Ja Mangāns (Mn)  koncentrācija ūdenī nav lielāka par 0.05 – 0.2 mg/l, tas ir lietojams patērētājiem. Problēmas sākas, ja tā koncentrācija ir lielāka par 0.1 mg/l, parādās izmaiņas ūdens garšā, krāsā un smaržā. Veidojas brūni melni nosēdumi. Latvijā noteiktā Mn maksimāli pieļaujamā koncentrācija dzeramajā ūdenī – 0.05 mg/l.

Sulfātjonu, SO4 maksimāli pieļaujamā sulfātu koncentrācija dzeramajā ūdenī – 250 mg/l. Palielināta sulfātu jonu koncentrācija dzeramajā ūdenī (>250 mg/l) var piešķirt ūdenim nepatīkamu piegaršu, kā arī samazināt ūdens dezinfekcijas efektivitāti.

Permanganāta indekss raksturo vispārējā organiskā piesārņojuma līmeni. Maksimāli pieļaujamā koncentrācija dzeramajā ūdenī – 5,0 mg/l.

Norādījumi paraugu ņemšanai
 

Piegādājamā parauga daudzums un trauka materiāls atkarīgs no ūdens paraugā nosakāmo kvalitātes rādītāju skaita un veida.

Ķīmiskie rādītāji:

Ūdeni iepilda tukšā 1,5l tilpuma plastmasas dzeramā ūdens vai minerālūdens pudelē, kuru iepriekš vairākas reizes izskalo ar pārbaudāmo ūdeni. 

Nedrīkst izvēlēties trauku, kurā iepriekš ir bijis kāds aromatizēts dzēriens.

Ņemot paraugu no krāna, vispirms ļauj  ūdenim  brīvi tecēt 2-3 minūtes ar vienmērīgu ātrumu līdz nemainīgai temperatūrai. Tad lēni piepilda trauku, ļaujot ūdenim  plūst pāri  trauka malām. Pēc tam trauku blīvi noslēdz ar skrūvējamu vāciņu tādā veidā, lai starp ūdens paraugu un vāciņu nepaliktu gaiss. Ja iespējams, pirms transportēšanas uz laboratoriju paraugus ieteicams atdzesēt un uzglabāt  tumsā (sevišķi svarīgi vasaras mēnešos).